Mēs pastāvīgi pieņemam lēmumus, pat ļoti nopietnus lēmumus. Vadoties no mums pieejamās informācijas, mēs izvēlamies labāko lēmumu, kāds vien iespējams. Taču kas notiek turpmāk? Gandarījums, ko cilvēks izjūt, pieņēmis lēmumu, pamatojas ne tikai šī lēmuma iznākumā, bet arī tajā, cik daudz laika bija nepieciešams, lai apsvērtu iespējami vairākus variantus. Kas būtu noticis, ja es nebūtu piekritis strādāt šo darbu, ja es būtu lūdzis algas paaugstinājumu agrāk, ja es būtu apmeklējis skolu ar citu specializāciju? Tā kā šie jautājumi jūs mudina iedziļināties abstraktā pasaulē, kurā nekas nav skaidrs un drošs un katru atbildi nosaka jūsu iztēle, šādas pārdomas noved pie bezgalīgas virknes "kā būtu, ja būtu". Pats laika izšķiešanas process, prātojot par savstarpēji pretrunīgiem scenārijiem, var mazināt tā lēmumu vērtību, kuru jūs jau esat pieņēmis. "Kā būtu, ja būtu" jautājumi mūs aizrauj - var bezgalīgi sajūsmināties, iztēlojoties, kas varētu būt citādi, - taču tie nepalīdz sasniegt iespējami labāko rezultātu attiecībā uz lēmumiem, kurus jau esam pieņēmuši. "Cilvēki, kuri daudz laika pavada, prātojot par to, kādi viņi varētu būt, kādu dzīvi varētu dzīvot, ja būt pieņēmuši citus lēmumus, ir par 46% mazāk apmierināti ar darba lietās pieņemtajiem lēmumiem nekā tie, kuri nešķiež laiku, iztēlojoties, kas varētu būt citādi."

McGregor, 2006

Cilvēki, kuri daudz laika pavada, prātojot par to, kādi viņi varētu būt, kādu dzīvi varētu dzīvot, ja būt pieņēmuši citus lēmumus, ir par 46% mazāk apmierināti ar darba lietās pieņemtajiem lēmumiem nekā tie, kuri nešķiež laiku, iztēlojoties, kas varētu būt citādi.