Tas viss sācies aptuveni gadu atpakaļ - 31 gadus vecā žurnāliste, kura dzīvoja Manhetenā un gadā saņēma 95 000 dolāru lielu algu.Ņujorka ir apburoša pilsēta, kurā ir viss, ko sirds kāro, taču tā ir arī ļoti dārga pilsēta, jo lielāko daļu laika ir jāstrādā, lai varētu atļauties tur strādāt. Visi tur dzīvojošie ir ļoti ambiciozi cilvēki, kuri savu brīvo laiku pavada strādājot, tāpēc bieži vien nav iespējams satikt savus draugus biežāk kā reizi mēnesī. Tas ir ironiski - vietā, kur dzīvo 4 milj. iedzīvotāju visi ir tik ļoti aizņemti, ka nekas cits neatliek kā būt vienam.

Visi apkārtējie – uz ielas, transportos, restorānos ir ieurbušies savos mobilajos, datora un citos ekrānos - pat takšos un liftos ir pieejama televīzija. Šādos brīžos cits nekas neatliek kā justies vientuļam, bezspēcīgam, pamestam.. Tajā brīdī žurnālistei ienāca prāta ideja – ja visu laiku ir sajūta, ka nepieciešams atvaļinājums, tad varbūt vienīgais, kas tev ir nepieciešams, ir jauna dzīve un jauns sākums. Viņas dzīvē nebija apmierinājuma, laimes sajūtas, taču viņas dzīvē nekas netrūka.

Vienu dienu, kad žurnāliste veica visus ierastos darbus, kā arī e-pastā bija “ieripojuši” kārtējie darba piedāvājumi, kuri neradīja nekādu sajūsmu, un nekas vairāk nesaistīja viņu Manhetenā, Facebook.com tika uzrakstīts jautājums par to, kur lai viņa dodas Karību salās, ja viņa grib uz turieni pārcelties. Neilgi pēc šīs ziņas uzrakstīšanas tika arī saņemti ieteikumi, uz kurieni doties. Tā arī tika pieņemts lēmums – doties projām, doties projām no ierastās, ērtās dzīves. Mamma, protams, protestēja, sakot, kā var doties uz vietu, kur žurnāliste, kurai bija izcila izglītība un 31 gads, nekad nav bijusi! Taču pretī tika saņemta atbilde, ka dažreiz nepieciešams uzticēties savi intuīcijai un vēlmēm. 

Sešas nedēļas vēlāk žurnāliste bija klāt – savās jaunajās mājās. Bez darba, bez draugiem, bet ar sajūtu, ka viss nokārtosies. Iespējams, ka jaunajā dzīves veidā bija daļiņa no Pītera Pena burvības un sapņa, taču žurnāliste nekad savā dzīvē nebija jutusies tik laimīga. Viņa ieguva darbu saldējuma kioskā, kur visas dienas garumā tika servēts saldējums. Jaunais darbs bija arī ļoti nomierinošs, jo visu laiku bija iespēja iepazīties ar īstiem cilvēkiem, tā vietā, lai sazinātos ar viņu caur e-pastu.. kā arī tas bija darbs svaigā gaisā ar pasakainu skatu.

Sala, uz kuras dzīvo žurnāliste, sastāv no dažiem bāriem un restorāniem, taču luksoforu šajā vietā nav, kaut gan bieži vien nākas apstāties, kad ceļu šķērso kāds savvaļas ēzelis vai iguana. Wi-fi tur ir ļoti ierobežots, jo tam nav nepieciešamības, vietējie ir ļoti draudzīgi – tas ļoti palīdzēja žurnālistei iedzīvoties un iemīlēt šo vietu vēl vairāk. Brīvajā laikā iespējams izpētīt apkārtni, pastaigāties, nirt vai braukāt ar laivu.

Pašlaik žurnāliste strādā par bārmeni, jo jau sen vēlējusies izmēģināt šo profesiju. Šeit – uz salas nav nekas neierasts - mainīt profesijas “ik mēnesi”. Nedaudz pastrādā par pavāru, tad brauc uz Taizemi, kur pasniedz niršanas stundas, tad uz Aļasku, kur iespējams strādāt uz zvejas laivas.. Tasi r pavisam cits domāšanas veids!

Žurnālistei pašai ir “sava” sala, maza mājiņa, no kuras var redzēt jūru, un viņa ir laimīga, jo visa pasaules vārti viņai ir vaļā! 

Avots: http://www.cosmopolitan.com/lifestyle/a39772/why-i-gave-up-a-95k-job-to-move-to-an-island

Piesakies jaunumiem e-pastā!