Katru reizi esmu sašutusi, ja no uzņēmumu vai valsts augstākās vadības nākas uzklausīt paziņojumus, ka viņi nezināja par problēmām savā uzņēmumā, valstī vai organizācijā, tāpēc reakcija bija novēlota. Paziņojumu saņēmēji vai tie ir uzņēmuma darbinieki, vai visa sabiedrība, to uztver kā „kopējo zaudējumu”. Protams, „kopēja uzvara” ir tad, ja nekad neļausiet sev ieslīgt ‘nezinošā cilvēka’ pozīcijā. Īpaši liela vērība tam jāpievērš, ja esat augstu amatu ieņemoša persona organizācijā, kuru pārstāvat. Kā jūs varat kā vadītājs, izpilddirektors vai priekšsēdētājs novērst nokļūšanu šādās situācijās? Pirmais ar ko būtu jāsāk ir spēcīgas atbildības sistēmas izveide uzņēmumā. Ziņot par progresu un problēmām ikmēneša kopsavilkumos ir labs sākums. Tādējādi varēsiet apsekot un labot visas problēmas, tiklīdz tās būs radušās.

Atpakaļ pie „kopējā zaudējuma” situācijas

Pirmais scenārijs – priekšsēdētājs, izpilddirektors vai vadītājs tiešām nezināja situāciju. Darbinieku acīs tas liek personu uzlūkot ar uzmanību, jo nezināšana rada neuzticību. Guna Svence, psiholoģijas zinātņu doktore, RPIVA Psiholoģijas fakultātes dekāne min, ka „Latvijas iedzīvotājos ir izveidojusies nihilistiska vispārējā attieksme, ka visi politiķi mūsu valstī ir stulbi. Uzskatu, ka visi tādi noteikti nav. Bet pēdējos desmit gadus Latvijas masu mediji ļoti daudz ir izcēluši tikai politiķu trūkumus.” Neuzticība par personas neizdarību noteikti saglabājas un seko tai arī turpmāk, līdz persona pierādīs par sevi pretējo ar darbiem un uzvedību. Otrais scenārijs – priekšsēdētājs, izpilddirektors vai vadītājs zināja, kas notiek, bet, slēpa problēmu, domājot, ka tas ir labāk kā atzīt, ka problēma pastāv. Tās ir bailes no apkārtējo viedokļiem. Nevienam nepatīk, ja viņu nosoda, atzīst par ‘stulbu’. Bet, kas pēc tam? Tagad ticamība ir apdraudēta. Ja cilvēki šādi slēpjas vienu reizi, tad to darīs atkal. Vai tu spēj šādam cilvēkam uzticēties?

Ticība un uzticēšanās jebkurā sabiedrībā ir pirmie upuri

Darbinieka uztverē uzņēmuma prezidents, izpilddirektors, vai pārvaldnieks, kurš ieņem kādu no iepriekš minētajām pozīcijām nav "līderis". „Kopējā zaudējuma” situācijas vien norāda uz zemo "vadības” kompetenci. Klienta un darbinieku uzticība uzņēmumam, un sabiedrības uzticēšanās valdībai ir pirmie upuri šādās situācijās.

Par darbiniekiem un viņu motivāciju?

Prezidenti, izpilddirektori un vadītāji nosaka piemēru, kuram citiem vajadzētu sekot. Ja kvalitātes kontrole un drošība organizācijā nav pietiekami svarīga viņiem, lai pārliecinātos, ka arī pārējiem ir atbildība par to ievērošanu un izpildi, tad ir naivi cerēt, ka kvalitātes kontroli un drošību ievēros pārējie darbinieki . Ja organizācijas prezidenti, izpilddirektori un vadītāji "nezin, kas notiek", tad kā var zemākā līmeņa darbinieki zināt, kam ir jānotiek. Uzņemoties atbildību darbiniekiem kļūst vieglāk pateikt: "Es nezināju, ka pastāv problēma", „Es nezināju, ka tieši šīs problēmas risināšana bija prioritāra”, jo arī viņi ir neziņā. Ja darbinieki zina, ka organizācijas prezidents, izpilddirektors vai vadītājs zināja, kas notiek un nepateica patiesību, tad darbiniekiem ir pamats uzskatīt, ka arī viņiem nestāsta patiesību par paveiktajiem darbiem. Darbinieki zaudē cieņu pret vadību un var sākt izjautāt lēmumus, plānus un paziņojumus, lai nostiprinātu ticību. Darbinieki var sākt "peldēt" savā darbā un kļūt nemotivēti. Zaudēt savu virzienu, bez labas vadības un līdera rokas. Gribētu vēl citēt Claudio Andres Rivera, starptautiskā līderības konsultanta, kas Latvijā nodzīvojis jau pilnus sešus gadus, viedokli par līderību Latvijā: „(..) šeit ir daudz esošu un potenciālu līderu gan privātajā, gan publiskajā nozarē. Tomēr gribu minēt divas problēmas, kas pēc maniem pētījumiem un pieredzes, izskatās īpaši aktuālas, lai veicinātu līderības attīstību Latvijā. Pirmkārt, organizācijas vadītājiem vajag censties izveidot uzticības kultūru sistēmā, kuru tie pārstāv. Otrkārt, organizācijas vadītājiem daudz vairāk ir jāiegulda līderības prasmju attīstīšanā.” Līderība iet roku rokā ar atbildības uzņemšanos un atbildību par to, kas notiek. Līderi uzņemas atbildību par situāciju un nodrošina, ka problēma tiek labota ātri. Tas attīsta pārliecību darbiniekos, ka vadītāji ir "atbildīgi" un zina ceļu uz priekšu.Katru reizi esmu sašutusi, ja no uzņēmumu vai valsts augstākās vadības nākas uzklausīt paziņojumus, ka viņi nezināja par problēmām savā uzņēmumā, valstī vai organizācijā, tāpēc reakcija bija novēlota. Paziņojumu saņēmēji vai tie ir uzņēmuma darbinieki, vai visa sabiedrība, to uztver kā „kopējo zaudējumu”. Protams, „kopēja uzvara” ir tad, ja nekad neļausiet sev ieslīgt ‘nezinošā cilvēka’ pozīcijā. Īpaši liela vērība tam jāpievērš, ja esat augstu amatu ieņemoša persona organizācijā, kuru pārstāvat.