Mums nepieciešams pagrieziens visā jautājuma nostādnē par dzīves jēgu: mums ir jāmācās un jāmāca izmisušie cilvēki, ka īstenībā runa it nekad nav par to, kas mums vēl no dzīves gaidāms, bet gluži pretēji, - tikai par to, ko dzīve gaida no mums! Var teikt, ka šeit ir runa par sava veida pagriezienu, proti, ka mēs jautājam nevis vienkārši par dzīves jēgu, bet gan pārdzīvojam paši sevi kā izjautātos, kā tos, kam dzīve ik dienu un ik stundu izvirza jautājumus – jautājumus, uz kuriem mums ir jāatbild, sniedzot pareizo atbildi nevis ar prātuļojumiem vai runām, bet tikai darbībā, pareizā rīcībā. Galu galā dzīve nav nekas cits kā būt atbildīgam par pareizu dzīves jautājumu atbildēšanu, par to uzdevumu izpildīšanu, kurus ikvienam izvirza dzīve, par mirkļa prasības īstenošanu. Šī prasība, un līdz ar to tebūtmes jēga, mainās no cilvēka uz cilvēku un no mirkļa uz mirkli. Tātad nekad nevar vispārīgi dot cilvēciskās dzīves jēgu, nekad jautājums par šo jēgu nav atbildams vispārīgi – dzīve, kas še domāta, nav kaut kas nenoteikts, tā vienmēr ir kaut kas konkrēts, un tikpat konkrētas ikreiz ir arī dzīves prasības. Šī konkrētība nosaka cilvēka likteni, kas ikvienam ir kaut kas vienreizējs un vienreizīgs. Nevienu cilvēku un nevienu likteni nevar salīdzināt ar citu cilvēku un likteni; neviena situācija neatkārtojas. Un ikvienā situācijā cilvēks ir aicināts rīkoties citādi. Te konkrētā situācija prasa, lai viņš rīkotos, proti, rīcībā veidotu savu likteni, te, lai viņš izmantotu izdevību, pārdzīvojoši (piemēram, izbaudoši) īstenodams vērtībiespējas, te atkal, lai viņš vienkārši pieņemtu likteni. Taču jebkuru situāciju vienmēr raksturo tā vienreizība un vienreizīgums, kas ikreiz pieļauj tikai vienu, vienu vienīgo, proti, pareizo „atbildi” uz jautājumu, kas ir konkrētajā situācijā. Kolīdz konkrētais liktenis cilvēkam uzliek ciešanas, tā viņam arī šajās ciešanās ir jāredz uzdevums, turklāt visnotaļ vienreizējs uzdevums. Arī iepretim ciešanām cilvēkiem ir jānokļūst līdz apziņai, ka ar šo ciešanu pārpilno likteni viņš, tā teikt, visā kosmosā ir vienreizējs un vienreizīgs. Neviens to viņam nevar atņemt, neviens viņa vietā nevar pārciest šīs ciešanas. Taču tajā, kā viņš pats, šis likteņa ķertais, pārcieš šīs ciešanas, arī ir viņa vienreizējā veikuma vienreizēja iespēja.

Ja es dzirdu kādu sakām, ka "Dzīve ir grūta!",

es vienmēr esmu ieinteresēta pajautāt: "Salīdzinot ar ko?"

/Sydney J. Harris

Autora lapa: www.enjoy24.lv

Mums nepieciešams pagrieziens visā jautājuma nostādnē par dzīves jēgu: mums ir jāmācās un jāmāca izmisušie cilvēki, ka īstenībā runa it nekad nav par to, kas mums vēl no dzīves gaidāms, bet gluži pretēji, - tikai par to, ko dzīve gaida no mums!