Meklējot jaunu darba vietu, potenciālais darbinieks parasti meklē informāciju par to, kas būtu jāsaka, kā jāuzvedas, ko vēlas dzirdēt un ko sagaida viņa nākamais darba devējs. Šai situācijā darba meklētājs ir mazāk izdevīgā stāvoklī nekā darba devējs. Tomēr, kad darbinieki ir pieņemti, nozīme ir arī tam, ko saviem darbiniekiem ir spējīgs piedāvāt darba devējs kā viņš darbiniekus motivē, liek justies neaizvietojamiem, atbildīgiem. Nevajadzētu domāt, ka mūsdienu situācijā Latvijā cilvēks ir laimīgs par to, ka viņam ir darbs, un piever acis, ja kaut kas darba vietā viņam šķiet nepieņemams. Tāda darba devēja politika nenovedīs līdz pozitīviem rezultātiem ilgtermiņā. Lūk, dažas lietas, ko no saviem priekšniekiem sagaida viņu padotie. 1.Darba ņēmēji grib zināt, kāds ir viņu darba galamērķis. Ir kļūdains uzskats, ka darbiniekus galvenais motivējošais līdzeklis ir dažādi bonusi un piemaksas. Viņi līdzīgi kā darba devējs grib gūt pārliecību, ka tam, ko viņi ikdienā dara, ir kāds dziļāk mērķis. 2.Darbinieki grib zināt, kādi rezultāti sasniedzami ikdienas darbā, lai nokļūtu līdz galamērķim. Lai iedvestu darba ņēmējos galamērķa apziņu, ir nepieciešams izveidot ikdienā sasniedzamo rezultātu plānu, lai darbiniekiem būtu skaidrs, kā līdz izvirzītajam mērķim var nokļūt. Šiem rezultātiem jābūt izmērāmiem un sasniedzamiem. Kad rezultāti ir izvirzīti, katras komandas ziņā ir pieņemt lēmumu, kā šos rezultātus sasniegt. 3.Darbinieki vēlas uzņemties atbildību. Dažkārt menedēra grūtākais darbs ir deleģēt kādam pienākumus un uzticēties, ka tie tiks izpildīti. Tomēr, tieši uzticot pienākumus, aug darbinieku atbildības sajūta. 4.Darbinieki vēlas autonomiju. Darba ņēmējiem jājūtas brīviem izvēlēties tādu darba veidu, kas palīdz viņiem strādāt produktīvāk. Ja tas konkrētā darba apstākļos ir iespējams, darba ņēmējam jāpiedāvā iespēja strādāt, ka viņam šķiet efektīvāk un labāk. 5.Darbinieki vēlas elastību. Speciālisti norāda, ka darba ņēmēji augstu vērtē to, ja darba devējs atļauj darbiniekam pašam izvēlēties sev piemērotāko darba laiku. Iespējams, tas nebūs pieļaujams katrā situācijā, bet, piemēram, tā varētu būt iespēja izvēlēties brīvdienas sev piemērotākā laikā, strādāt no mājām. Arī tas stiprina savstarpēju uzticību. 6.Darba ņēmējiem ir nepieciešama uzmanība. Nedrīkst par zemu novērtēt atgriezenisko saiti, ko darbinieki sagaida no darba devējiem. Tāpēc ir būtiski ik pēc pāris nedēļām pārrunāt sasniegto, apjautāties, kā, pēc viņu domām, veicas darbā. Tas neozīmē rīkot oficiālas sapulces, bet gan pārrunas mazāk formālā gaisotnē. Tā būs cilvēciskā dimensija darba attiecībās, kas ir būtiska, būvējot efektīvu uzņēmumu. 7.Darbinieki vēlas inovācijas iespējas. Kādā eksperimentā darbiniekiem tika piedāvāts 20% no viņu darba laika veltīt inovācijas ideju izstrādei. Daži speciālisti uzskata, ka tas ir nepieciešams – ne vienmēr radīsies kaut kas ļoti inovatīvs, bet, iespējams, darba ikdienā ienāks jaunas idejas, kas atvieglos vai uzlabos darbu un tā efektivitāti. 8.Darbinieki sagaida atvērtību uz progresu. Ja darbinieki pie darba devēja nāk ar savām idejām, viņa sagaida, ka viņi tiks vērtēti līdzvērtīgi ar augstāk un zemāk stāvošajiem. Ja viņu idejas noniecinās uzņēmuma autoritātes, tad ir maz iespēējams, ka viņi turpmāk centīsies kaut ko labot vai ģenerēt jaunas idejas. Nav jāpieņem katra darbinieka ideja, taču jāmāk motivēt darbinieks arī turpmāk nākt ar savām idejām un tās attīstīt. 9.Darbinieki vēlas „caurspīdīgumu”. Tas nozīmē, ka vienmēr jābūt komunikācijai starp darba devēju un ņēmēju, lai darba ņēmējs zinātu, kas notiek uzņēmumā un uzticētos. 10.Darbinieki vēlas kompensāciju. Protams, ka darbiniekam ir nepieciešama alga, kompensācijas, piemaksas. Speciālisti uzskata, ka darbiniekam būtu jāmaksā nedaudz vairāk par vispārpieņemto normu. Nevajadzētu maksāt ļoti mazu mēnešalgu un daudzas piemaksas cerībā, ka mazā samaksā un lielie bonusi par papildieguldījumu liks darba ņēmējam strādāt ražīgāk. Daži speicālisti uzsver, ka būtu labāk piedāvāt, piemēram, veselības apdrošināšanu, lai darbinieki justos droši, ka veselības problēmu gadījumā viņiem nebūs jātērē no savas algas.

Ilze Mežniece